No laboratorijas līdz reālajai dzīvei: mātes modinātāja zvans par bērnu drošību automašīnās

Caur plašo, ar akmeņiem klāto ēku atbalsojās griezīga pīkstiena skaņa. Tajā pašā brīdī mēs dzirdējām klikšķi, pātagai līdzīgu krakšķi un nepārprotamu paātrinājuma skaņu.

No mūsu stikla sienas skatu punkta augstu virs Volvo Cars drošības centra Sāra, Volvo Cars darbiniece, vēroja, kā no tuneļa izbrauc automašīna, kas lielā ātrumā traucas pretī masīvam betona blokam.

Trieciens bija mokošs. Metāla šķindoņa, saskaroties ar nekustīgu priekšmetu, gaisa spilvenu sprādzieni, kas izplešas vienā mirklī, motora pārsega sabrukšana. Skaņas, kuras nekad iepriekš nebiju dzirdējusi reālajā dzīvē.

Un es zināju, ka tajā drošības spilvenu mākonī atrodas avārijas testa manekens, zīdaiņa lielumā, piesprādzēts autosēdeklītī.

"Tas pats autokrēsliņš, ko izmanto mana meita"

Es vienmēr esmu bijusi automašīnu drošības piekritēja. Mana mamma pat neiedarbināja automašīnu, kamēr visiem nebija uzliktas drošības jostas. Mums vienmēr bija bērnu sēdeklīši vai pastiprinātāji, un jau no mazotnes mums mācīja par briesmām, ar kurām bērni saskaras automašīnās.

Bet tikai tad, kad es pārcēlos uz Zviedriju un sāku strādāt Volvo Cars, es patiesi uztvēru šo vēstījumu.

Pēc tam, kad biju lieciniece savam pirmajam sadursmes testam, man tika parādīti kadri, kuros salīdzināta ietekme uz bērna avārijas testa manekenu uz priekšu vērstā automašīnas sēdeklī un uz aizmuguri vērstā sēdeklī. Arī tas man lika justies slikti. Tas viss bija nepieciešams, lai mani pārliecinātu, ka maniem bērniem autosēdeklītī pēc iespējas ilgāk jāatrodas, vērstiem uz aizmuguri.

Bet to ir viegli pateikt no zviedru perspektīvas — lūk, tā ir norma.

Manā dzimtenē viss ir citādi. Bērni, kas ir jaunāki par vienu gadu, tiek novietoti uz priekšu vērstos autosēdeklīšos, mazi bērni ceļo bez pastiprinātājiem, un gan bērni, gan pieaugušie aizliek drošības jostas krūšu siksnu aiz sevis, jo citādi "tas ir neērti".

Kad viesojāmies mājās un uzstājām, ka jāīrē uz aizmuguri vērsts autosēdeklītis mūsu mazulim, saskārāmies ar daudziem ģimenes un draugu jautājumiem: "Izskatās, ka viņai ir tik neērti! Man, šādi braucot, paliktu slikti!" — un pat izsmieklu par to, ka mudināju visus pareizi piesprādzēties: "Tas skrāpē manu kaklu!"

Bet man tas nav apspriežams. Un, tā kā mani bērni nav pieredzējuši citādu braukšanas veidu, viņi nepretojas, kad tiek ievietoti savos autosēdeklīšos.

Es ceru, ka viņi nekad, nekad nepiedzīvos autoavāriju.

Ja vien kādu dienu viņi nesekos manās pēdās un no pirmavotiem neredzēs neticamos sasniegumus drošības jomā Volvo Cars.